Es gadu atpakaļ pārvācos uz Nīderlandi, lai mācītos pilsētplānošanu, un, kā jau visiem, kas aizbrauc uz Nīderlandi, es nevarēju saprast, kāpēc viņiem viss ir tik labi. Kur ir visas mašīnas? Kur ir visi sastrēgumi? Kāpēc ir tik daudz velosipēdistu? Kāpēc cilvēki tieši vēlas dzīvot pilsētās un nebēg prom uz piepilsētām? No sākuma man likās, ka nav izskaidrojuma. Vienkārši nīderlandieši ir gudrāki, saprotošāki un mierīgāki, bet, iedziļinoties viņu vēsturē un kultūrā, es sapratu, ka viņu stāsts nemaz nav tik atšķirīgs no mūsējā.
Jau viduslaikos Nīderlandes iedzīvotāji pamanīja to, ka jūra palēnām aprij viņu zemi. Viņi saprata, ka kaut kas ir jādara, lai viņu mājas neapplūstu un nenogrimtu. Viņi sāka būvēt dambjus un vējdzirnavas, lai izpumpētu ūdeni un aizbērtu šos gabalus. Tā, gadsimtiem ejot uz priekšu, viņi pievienoja savai valsts teritorijai apmēram 18 000 km2 jeb vairāk par 1 Latgali. Pa šiem gadsimtiem viņu kolektīvajā zemapziņā noslāņojās ideja – apkārtējā vide ir maināma, un, ja ar to mēs nespējam dzīvot, kā vēlamies, tā ir jāmaina!
Pirms otrā pasaules kara situācija Latvijas un Nīderlandes pilsētās bija salīdzinoši līdzīga. Tās bija staigājamas, blīvi apbūvētas, bija izplatīts sabiedriskais transports, un satiksmē bija milzīgs velosipēdistu īpatsvars. Pēc kara arī līdzīgi turpinājās. Abas valstis bija smagi skartas. Dažas pilsētas tika nolīdzinātas līdz pamatiem, un bija jābūvē liela daļa no jauna.
Roterdama pirms 2. pasaules kara un mūsdienās
Rīga 2. pasaules kara laikā un mūsdienās
Abas valstis aizķērās ar jaunu utopiju sapņiem. Vēsturiskas pilsētas kā Roterdama, Eindhovena, Jelgava tika pārbūvētas un pārtapa par moderniem mošķiem. Ap piecdesmitajiem gadiem abu valstu attīstības ceļš sadalījās. Nīderlande, kas jau bija viena no bagātākajām valstīm pasaulē, pieredzēja milzīgu pēckara ekonomisko izaugsmi. Šis pieaugums cilvēku ienākumos deva iespējas iegādāties privāto automobili.
Tā pāris desmitgades, pieaugot automašīnu skaitam un samazinoties velobraucēju īpatsvaram, valsts attīstīja autocentriskus projektus. Gan mums, gan viņiem tika nojauktas vēsturiskās ēkas, lai paplašinātu ceļus. Gan pilsētā, kur es dzīvoju – Groningenā, gan Rīgā, Brīvības ielā, Čaka ielā un gar krastmalu, tika izrautas tramvaja sliedes.
Vietām tika aizliegts braukt ar riteni. Tika ieviesti gājēju tuneļi. Dažus kanālus pat aizbēra, lai veidotu jaunas šosejas pilsētu vidū kā, piemēram, Utrehtā. Bet šim autocentrisma periodam pienāca gals septiņdesmitajos. Amsterdama – viena no svarīgākajām pilsētām Rietumeiropā – no 1975. līdz 1985. gadam pat zaudēja 10 % no iedzīvotāju skaita, jo daudzi nevēlējās dzīvot tādā pilsētā, kas nerūpējās par saviem iedzīvotājiem un finansēja aizplūšanu prom no pilsētas.
Cilvēki saprata, ka patīkama pilsētvide un masveida automobilizācija ir nesavienojama kombinācija. To uzrādīja ceļu satiksmes negadījumos mirušie cilvēki un vēsturisko pilsētu centru uzņēmumu izmiršana. Septiņdesmito gadu naftas krīze atkal padarīja automašīnas uzturēšanu pārāk dārgu vairakumam cilvēku. Šī krīze deva iespēju cilvēkiem pārvērtēt savus paradumus un pārdomāt, kādu dzīvi viņi vēlas (tāpāt kā Covid-19 mūsdienās). Daudzās pilsētās pataisīja svētdienas par dienām bez auto un atkal pārtaisīja centru par patīkamu vietu, kur uzturēties cilvēkiem un uzņēmumiem.
Grote Markt Groningenā septiņdesmitajos un mūsdienās
Vairāk un vairāk cilvēku sāka pārvietoties ar velosipēdu, bet drošas infrastruktūras trūkuma dēļ tas bija bīstami, un cilvēki pieprasīja kaut ko labāku. Valsts līmenī tika izstrādāts ļoti stingrs infrastruktūras dizaina kods, un rezultātā katrā pilsētā katrs satiksmes elements izskatās tāpat kā jebkur citur, nevis kā mums, ka katrā pilsētā ir pašai savs unikāls apzīmējums un risinājums. Nīderlande ir labs piemērs tam, ka veloinfrastruktūra nav atkarīga no laikapstākļiem, jo vidējais nokrišņu daudzums gadā ir lielāks nekā Latvijā (Latvijā – 692 mm, Niderlandē – 790).
Te arī nav tā, ka katrā ielā ir kaut kāda veida velo infrastruktūra, bet viennozīmīgi katrā ielā ir tādi apstākļi, ka nav bailīgi pārvietoties ar riteni. Arī viņi ātri saprata, ka ne visas ielas ir vienādi svarīgas un bieži tās lieto tikai tās ielas iedzīvotāji. Rezultātā tās tika pārveidotas par mierīgākām, lai iedzīvotāji tās varētu izbaudīt, neraizējoties par mašīnām, kas brauc 60km/h.
Šādi apstākļi atvilināja atpakaļ tos, kas bija aizbēguši prom no pilsētām. Nereti var redzēt, ka iedzīvotāji paši krāso durvis, izvieto soliņus vai zaļumus, pat ja viņiem nepieder māja un tikai īrē to īstermiņā, jo cilvēki lepojas ar to, kur viņi dzīvo, nevis skaita dienas līdz sakrās naudu mašīnai un privātmājai piepilsētā. Šie visi uzlabojumi jau 50 gadus tiek ieviesti, un rezultāti runā paši par sevi, pat Utrehtā atraka vaļā aizbērto kanālu.
Interesanti piebilst to, ka Nīderlandē ir lielāks automašīnu skaits uz 1 000 cilvēkiem nekā Latvijā (481 uz 1 000, Latvijā – 381), bet Nīderlandē pilsētvide ir tik patīkama, ka cilvēki pat nevēlas ikdienā to lietot un taupa to izbraucieniem. Par spīti priekštatiem un autolobija ruporiem, Nīderlandē visi nebrauc ar riteni. Pat Velomekā – Amsterdamā – velosipēdu īpastvars sasniedz tikai 38 % no kopējās satiksmes, kas ir tikai par 3 % vairāk nekā Ulmaņlaikos Rīgā. Katrs iedzīvotājs te prot braukt ar riteni, un pats ik pa laikam ar to pārvietojas, tāpēc pastāv arī sapratne un cieņa starp satiksmes dalībniekiem. Un jā, viņiem arī ir sastopami bēdīgi slavenie stabiņi!
Tas, ka Nīderlande sāka strādāt pie uzlabojumiem pirms 50 gadiem, varētu būt biedējoši, jo neviens nevēlas gaidīt 50 gadus, lai mums būtu tik patīkami, kā Nīderlandē. Labās ziņas ir tādas, ka mums nemaz tas neprasītu 50 gadus, jo viņi bija pirmie, kas kaut ko tādu mēģināja, un viņiem bija nepieciešams visu izdomāt no nulles un eksperimentēt, bet mums ir jau piemērs, kā izskatās patīkama un cilvēciska pilsētvide, tāpēc mēs varētu īstenot risinājumus daudz īsākā laika posmā. Mēs šobrīd esam tajā pašā pozīcijā, kurā bija Nīderlande septiņdesmitajos. Vārdiem “mēs neesam Nīderlande, mēs esam citādāki, mums vienkārši izvērtās citādāk” nevajadzētu būt neviena cilvēka leksikā, kas vēlas labāku pilsētvidi, jo par katru sīkumu apkārtējā vidē kāds ir parakstījis dokumentu un veicis lēmumu. Vai mēs spējam un vēlamies dzīvot ar tādām pilsētām, kādas tās ir tagad? Vai mēs vēlamies, lai mūsu bērni pieaug tādās pilsētās? Vai mēs lepojamies ar to, kādas ir Latvijas pilsētas tagad? Ja nē, tad mainām!
Rems Skrebels